«Pirms 100 gadiem, 1924. gada 21. janvārī plkst. 18.50, stāja pukstēt dižā proletariāta vadoņa Vladimira Iļjiča Ļeņina sirds. Kopā ar padomju tautu par šo smago zaudējumu vēl šobaltdien skumst visa progresīvā cilvēce, gaišā atmiņā turot mums visiem tik tuvo Iļjiča tēlu,» apmēram tā droši vien tagad rakstītu padomju prese, ja vien pati PSRS būtu nodzīvojusi līdz mūsdienām. Vadoņa nāvi apvij dažādi mīti, bet komunistu izdarības ar viņa līķi pārspēj jebkādas fantāzijas, tādēļ Ļeņina nāves simtgade ir īstais brīdis atskatīties uz tā laika notikumiem.
To, ka Ļeņins ir smagi slims, nebija iespējams noslēpt jau pāris gadu pirms viņa nāves. 1921. gada vasarā viņš arvien biežāk jutās nevesels, ko gan ārsti sākumā skaidroja ar pārpūli. Gluži bez pamata šāds pieņēmums nebija, jo strādāja boļševiku vadonis tiešām daudz - viņa māsa Marija vēlāk stāstīja, ka brālis bieži vien mājās nācis ap diviem naktī ārkārtīgi piekusis. Kā piemēru viņa min 1921. gada 23. februāri, kad tikai vienas dienas laikā vien Ļeņins piedalījies 40 dažādās sanāksmēs, kā arī individuāli ticies ar 68 apmeklētājiem. Tāda slodze pat pilnīgi veselu cilvēku var novest līdz sabrukumam, taču Ļeņins ne tuvu nebija vesels: savu darīja gan nepārtrauktais stress (apvērsuma organizēšana, pilsoņu karš un šķiras ienaidnieku iznīdēšana tomēr ir diezgan stresaini pasākumi), gan 1918. gada augustā piedzīvotais atentāts, kad ar boļševiku valdīšanu neapmierinātā Fanija Kaplāne iešāva Vladimiram krūtīs divas lodes. Ievainojumi gan nebija nāvējoši, taču būtisku iespaidu uz veselību atstāja.
Sēņu terapija nelīdz
Sākumā Ļeņins sūdzējās par bezmiegu un reiboņiem, kas reizēm izraisīja ģīboni. Protams, talkā tika saukti labākie ārsti, kuri ieteica paņemt atvaļinājumu un doties uz vasarnīcu atpūsties. Boļševiku vadonis tā arī darīja: vairāk laika pavadīja no Maskavas netālajā Gorku ciematā, kur Ļeņina rīcībā bija nodota savulaik rūpniekiem Morozoviem piederējusī villa. 1922. gada pavasarī viņš pat atļāvās līdz tam neiedomājamu greznību un paņēma divu nedēļu atvaļinājumu, ko pavadīja pilnīgos laukos. Bija pat doma doties vēl garākā atvaļinājumā uz dienvidiem, taču to tā arī nepaspēja izdarīt, jo veselības stāvoklis kļuva pārāk slikts.
Reiboņi un galvassāpes kļuva arvien biežākas. Pats Ļeņins apzinājās, ka stāvoklis pasliktinās, taču galvenokārt viņu uztrauca, vai slimība neietekmēs smadzeņu darbību un viņš nezaudēs spēju skaidri domāt. Iespēja kļūt par gulošu un kopjamu «dārzeni» Ļeņinu biedēja tik ļoti, ka viņš pat bija lūdzis Staļinu sagādāt indi, lai sliktākajā gadījumā varētu pats pielikt visam punktam. Tiesa, šis stāsts ir zināms tikai no paša Staļina atstāstījuma. Staļins sākumā arī esot domājis izpildīt biedra lūgumu, taču tad tomēr nolēmis apspriest šo jautājumu ar citiem partijas vadoņiem. Tie, protams, kategoriski noraidīja domu par Ļeņina pašnāvību, un tā nu Vladimirs palika bez indes. Vēlāk šī epizode ļāva dzimt sazvērestības teorijai par to, ka Staļins tomēr paklusām varētu būt indējis Ļeņinu, ar kuru mūža beigās attiecības pasliktinājās, un stāsts par indes lūgšanu varētu būt sacerēts, lai sagādātu alibi. Tomēr Ļeņina līķa autopsijā, kas tikta veikta atzītu speciālistu vadībā, nekādas indes pēdas organismā neatrada.
Ļeņina veselība kļuva arvien sliktāka un sliktāka, līdz reiboņus sāka papildināt īslaicīga paralīze. 1922. gada vasarā pacientam pārstāja darboties labā roka un bija apgrūtināta runāšana. Mediķi izmēģināja dažādus ārstēšanas veidus, taču, ja arī kaut kādus uzlabojumus izdevās panākt, tie tik un tā bija īslaicīgi. Viens no šādiem uzlabojuma brīžiem bija 1922. gada vasarā, kad Ļeņins jau spēja piecelties no gultas, bet mazliet vēlāk jau pat devās sēņot. Sēņošana bija viens no viņa lielākajiem vaļaspriekiem, taču tagad viņš to bija spiests piekopt ratiņkrēslā, kopā ar kopēju braukājot pa birzi un ar spieķi rādot uz pamanītajām bekām. Oktobrī jau viņš sajutās tik mundrs, ka uz diviem mēnešiem atgriezās Maskavā un no jauna ķērās pie darbiem. Pats gan atzina, ka agrākā domas svaiguma īsti vairs neesot. Ilgs gan šis uzlabojuma brīdis nebija, jo jau 1922. gada decembra sākumā slimība atkal saasinājās un nācās doties atpūtā uz Gorkiem.
Sifiliss vai tomēr inde?
Ārsti, kuru vidū bija arī no Vācijas «izrakstīti» speciālisti, nekādi nevarēja uzstādīt pareizu diagnozi. Kā jau teikts, sākumā mediķi sliecās visas problēmas pierakstīt pārpūlei, un tikai tad, kad atpūta nenesa gaidītos rezultātus, sāka izskatīt citas versijas.
Viena no pirmajām bija saistīta ar 1918. gada atentātā gūtajiem ievainojumiem. Toreiz viena Kaplānes raidītā lode trāpīja Ļeņinam kreisajā plecā; to bija diezgan viegli izvilkt. Taču otra lode skāra plaušu augšdaļu, tad atdūrās pret mugurkaulu un aizslīdēja sānis atslēgas kaula virzienā. To ārsti 1918. gadā neriskēja mēģināt izoperēt, tādēļ līdz pat 1922. gadam Ļeņins dzīvoja ar lodi ķermenī. Pasliktinoties viņa veselības stāvoklim, ārsti izvirzīja versiju, ka varbūt viņa organisms ir saindējies ar svinu, no kā bija izgatavota lode. Tika pat pieļauta iespēja, ka varbūt lode bijusi saindēta - šis pieņēmums gan tā arī neapstiprinājās.
Ja jau vainīga lode, to nepieciešams izņemt - tā nosprieda dakteri. 1922. gada aprīlī tika veikta operācija, taču gaidīto rezultātu nebija. Ļeņins kā jutās slikti, tā arī turpināja justies pēc operācijas. Tātad lode acīmredzot tomēr nebija vainīga.
Nākamajai diagnozei bija sekas visa nākamā gadsimta gaitā, jo no Vācijas atbraukušais profesors Štrumpels uzskatīja, ka pacientam varētu būt sifilisa izraisīta smadzeņu atmiekšķēšanās. Vēlāk tieši šī diagnoze tika visvairāk apzelēta, un tautā aizgāja leģenda par to, ka proletariāta vadonis kājas atstiepis no visbanālākā sifilisa. Kur viņš to varētu būt dabūjis? Gan jau no vieglas uzvedības meitenēm, piekopjot izvirtīgu dzīvesveidu - kā gan citādi! Taču šai versijai ir viena ļoti vāja vieta: Ļeņina laikabiedri (arī tādi, kas ar Vladimiru nebūt nebija draugos) ir atstājuši ļoti daudz atmiņu par viņu, taču nevienā no tām proletariāta vadonim nav pārmests izlaidīgs dzīvesveids. Nesaticība, kašķīgums, paštaisnums, naids pret šķiras ienaidniekiem un vienaldzība pret cilvēka dzīvību - tas viss ir, taču izlaidīgas seksuālās dzīves gan nav. Šķiet, ka Ļeņina prioritāšu saraksta pirmajā desmitniekā seksam nekad nav bijusi atvēlēta vieta, bet varbūt pat simtniekā. Tīri teorētiski varētu pieņemt, ka varbūt viņam bija intīmas attiecības ar līdzgaitnieci Inesi Armandu, taču, pirmkārt, Inesei bija labas attiecības ar Vladimira sievu Nadeždu Krupskaju, kas diez vai tā būtu, ja Ļeņinu un Armandu saistītu kaut kas vairāk par kopīgām partijas lietām, bet, otrkārt, nav nekādu ziņu par to, ka Inese būtu slimojusi ar sifilisu. Nomira viņa, starp citu, no holeras vēl pirms Ļeņina.
Taču vēl būtiskāk ir tas, ka Ļeņinu ārstējošie mediķi pat neizskatīja iespēju par dzimumdzīves ceļā iegūtu sifilisu, bet gan tikai par iedzimtu. Tajos laikos šāda diagnoze nebija nekas ārkārtējs, jo, kā savā pētījumā par Ļeņina nāvi raksta Jurijs Lopuhins, XIX gadsimta sešdesmitajos gados ik gadu Krievijā ar sifilisu saslima vismaz 60 000 cilvēku, bet 1913. gadā Maskavā no katriem 10 000 iedzīvotājiem 206 bijuši sifilitiķi. Taču, loģiski spriežot, ja reiz runa ir par iedzimtu sifilisu, līdzīgām problēmām vajadzētu būt arī Ļeņina brālim un māsām, taču nekā tamlīdzīga nebija.
Tomēr šis apstāklis neatturēja ārstus izrakstīt medikamentus, kas domāti sifilisa ārstēšanai. Kādu brīdi pat šķita, ka tie palīdz, taču tad pēkšņi pacientu piemeklēja labās rokas paralīze un kļuva skaidrs, ka laikam tomēr dakteri nav uz pareizā ceļa.
Pacienta nāve
Vēl viena no iespējamām diagnozēm bija galvas smadzeņu asinsvadu ateroskleroze, kas, kā vēlāk izrādījās, bija pareizais virziens, taču mediķus bija mulsinājis apstāklis, ka pacientam nebija vairāku šai saslimšanai raksturīgo simptomu. Piemēram, neraksturīgi bija tas, ka Ļeņina intelektu slimība īpaši nebija skārusi, turklāt slimība noritēja viļņveidīgi - brīžam pacientam kļuva pavisam slikti, taču tad atkal viņš samērā ātri atkopās.
Tā tas bija arī Ļeņina dzīves pēdējos mēnešos. 1923. gada vasaras beigās viņš jau jutās salīdzinoši labi, spēja staigāt un pamazām atguva runasspējas, bet oktobrī pat uz pāris stundām apmeklēja savu kabinetu Kremlī. Pēc tam gan devās atpakaļ uz Gorkiem, kur sagaidīja jauno - 1924. - gadu, bet 19. janvārī pat ragavās tika aizvizināts uz mežu, lai pavērotu medības. Tas izrādījās viņa pēdējais izgājiens ārpus mājas. 21. janvārī Ļeņinam kļuva sliktāk. Kā atceras Krupskaja, brokastīs viņam iedevuši buljonu, ko Vladimirs kāri dzēris, taču pēc brīža sācis zaudēt samaņu un pievakarē nomiris.
Protams, nekavējoties tika veikta autopsija, lai noskaidrotu nāves cēloni. Secinājumi bija nepārprotami: asinsrites traucējumi un asinsizplūdums smadzenēs, ko izraisījusi ateroskleroze. Starp citu, līķa autopsija ļāva izdarīt pieņēmumu, ka daļēji patiesa ir bijusi arī versija par lodes negatīvo ietekmi uz Ļeņina veselību, tikai mazliet citā plāksnē. Proti, ļoti iespējams, ka lodes atstātās pēdas miega artērijas tuvumā ir nopietni ietekmējušas asinsriti, sašaurinot asinsvadus un radot trombus. Nekādas sifilisa pazīmes netika atrastas.
Indētājs Staļins
Viena no sazvērestības teorijām vēsta, ka Ļeņina nāvē vainojams Staļins, kurš kopā ar Dzeržinski noindējuši proletariāta vadoni, bet pēc tam piespieduši ārstus būtībā viltot līķa sekcijas rezultātus. Iemesli šāda rīcībai tiek minēti vairāki: a) daļu partijas vadoņu neapmierināja Ļeņina uzsāktā jaunā ekonomiskā politika jeb NEP, kas nozīmēja daļēju kapitālisma restaurāciju valstī; b) domstarpības jautājumā par principiem, pēc kādiem veidojama Padomju Savienība - ja Ļeņins vēlējās republikām piešķirt lielāku autonomiju, Staļins un viņa domubiedri bija par stingri centralizētu valsti; c) Ļeņins vienkārši daudziem partijas vadībā bija apnicis, tādēļ viņu vajadzēja novākt no ceļa. Šim nolūkam tad arī tika izmantota Ļeņina veselības pasliktināšanās, jo, aizbildinoties ar to, partijas vadība viņu būtībā izolēja Gorku vasarnīcā, atstumjot no lēmumu pieņemšanas un ierobežojot saziņu ar ārpasauli. Bet, kad Ļeņins nelikās mierā un par varītēm gribēja iejaukties politiskajos procesos, viņu gluži vienkārši noindēja.
Teorijai gan ir dažas vājās vietas. Ļoti iespējams, ka tās pamatā ir Staļina stāsts par to, ka Ļeņins 1922. gadā lūdzis viņam sagādāt indi, lai slimības saasināšanās gadījumā nebūtu jāmokās. Tas kļuva zināms tikai pēc paša Staļina atstāstījuma, un tādēļ daudzi to uztvēra kā savdabīga alibi sagatavošanu, ja pēkšņi atklātos, ka Ļeņins ir miris no indes. Taču te ir arī pretjautājums - ja šāda Ļeņina lūguma nebija, vai tiešām prātīgāk Staļinam nebūtu bijis par šo tēmu vispār ciest klusu, nevis pusotru gadu pirms Iļjiča nāves pievērst indes tēmai lieku uzmanību? Vēl viens jautājums: ja pieņemam, ka tieši ar ilgstošu indēšanu saistīta periodiskā Ļeņina veselības pasliktināšanās, kādēļ indētāji tik ilgi muļļājās un vilka līdz pat 1924. gada sākumam? Jo ilgāk sazvērestība turpinās, jo lielāka taču iespēja, ka tā nāks gaismā. Un kādēļ tieši 21. janvārī pēkšņi ievajadzējās vienā rāvienā Ļeņinu piebeigt, jo ir versija, ka tieši tad viņu Gorkos apmeklējis vēlākais komunistu slepenā dienesta GPU šefs Henrihs Jagoda, pēc kura vizītes visas zāļu pudelītes uz slimnieka naktsskapīša esot bijušas iztukšotas? Jāteic, ka vēlākajos gados apkopotās liecības par Ļeņina dzīves pēdējām stundām ir diezgan juceklīgas un pretrunīgas, tādēļ grūti saprast, kur tajās taisnība, bet kur - izdomājumi. Laika gaitā parādās arvien jaunas detaļas, piemēram, Jurijs Felštinskis un Vladimirs Popovs pat uzskata, ka tiešais indētājs varētu būt bijis tagadējā Krievijas prezidenta Vladimira Putina vectēvs Spiridons, kurš strādājis Gorkos par pavāru.
Protams, izslēgt sazvērestību un indēšanu nevar - kā radīja turpmākie notikumi, Staļinam visi veidi bija gana labi, lai atbrīvotos no konkurentiem. Taču jāņem vērā, ka divdesmito gadu sākumā Staļins ne tuvu vēl nebija tik visvarens kā desmit gadus vēlāk. Ja atgriežamies pie iespējamiem Ļeņina indēšanas iemesliem, PSRS tiešām tika izveidota pēc Staļina lekāla, taču grūti iedomāties, ka komunistu režīms varētu darboties kaut kā citādi, kā vien centralizācijas apstākļos. NEP pastāvēja vēl četrus gadus, un punktu tam pielika industrializācijas programmas uzsākšana. Zinot komunistu tikumus, indēšana nebūtu nekas neticams, taču jāņem arī vērā, ka Ļeņina veselības stāvoklis jebkurā gadījumā bija slikts. Kas zina, ja viņu neaizsūtītu uz Gorkiem, bet ļautu pilnā sparā turpināt strādāt, Ļeņins pats sevi kapā varbūt iedzītu vēl gadu agrāk.
Grandiozās atvadas
Skaidrs, ka tāda mēroga politiķi nevarēja aprakt turpat Gorku kapsētā, tādēļ tika izveidota īpaša bēru rīkošanas komiteja, kurā bija padomju valsts augstākās amatpersonas.
Sākumā nebija domāts Ļeņina līķi izlikt publiskai apskatei daudzu gadu garumā. Taču ideja par pagaidu balzamēšanu gan radās gandrīz uzreiz pēc Ļeņina nāves, jo bija skaidrs, ka no proletariāta vadoņa vēlēsies atvadīties lielas ļaužu masas, tādēļ nepieciešams kaut ko darīt, lai pēdējiem sērotājiem nenāktos skatīties uz līķi jau sadalīšanās stadijā. Tādēļ nelaiķa ķermenī ievadīja konservējošu šķidrumu, kas sastāvēja pa daļai no formalīna, pa daļai no spirta un pa daļai no glicerīna. Tā «iekonservētu» aizgājēju iezārkoja un 35 grādu salā aiznesa uz vietējo dzelzceļa staciju, kur ielika īpašā vagonā un aizveda uz Maskavu. Tur nelaiķi nogādāja Kolonnu zālē, kur tad tauta varēja nākt no viņa atvadīties.
Cilvēki plūda platā straumē. Tiek lēsts, ka rindā pie Kolonnu zāles pastāvīgi stāvējuši vismaz 50 000 cilvēku, kuriem nācās sildīties pie ugunskuriem, jo gaisa temperatūra bija ap mīnus 20 grādiem. Ļeņinam atnesa vairāk nekā 800 vainagu, bet kopējais cilvēku skaits, kuri piecu dienu laikā apmeklēja Kolonnu zāli, varētu sasniegt pat pusmiljonu. Tik liels ļaužu skaits skaidrojams ar to, ka atvadīties nāca ne tikai maskavieši, bet brauca delegācijas no visām padomju valsts malām.
Liksim spirta vannā vai sasaldēsim?
Tikmēr valdības vīri sprieda, ko ar vadoņa mirstīgajām atliekām darīt tālāk. Vienkārši tāpat aprakt - tāda doma jau pašā sākumā tika noraidīta, turklāt Ļeņina piederīgo viedokli neviens nebija noskaņots ņemt vērā. Proletariāta vadonim, kurš jau dzīves laikā bija kļuvis par leģendu, arī pēc nāves bija jāpaliek par komunisma ideju simbolu un tādēļ mūžam jāatrodas acu priekšā!
Vispirms Ļeņina līķi nolēma novietot pie Kremļa sienas uzbūvētā koka mauzolejā. Diezgan drīz kļuva skaidrs, ka pagaidu balzamēšana nekādi nevar būt ilgtermiņa risinājums, jo uz nelaiķa rokām parādījās brūni plankumi un iekrita acis (otro problēmu vēlāk atrisināja, izmantojot acu protēzes). Kā vienkāršākais risinājums līķa saglabāšanai tika piedāvāta sasaldēšana. Sākumā šķita, ka tā tiešām varētu būt laba metode, jo februāra aukstumā līķis tiešām saglabājās itin labi, tātad bija pamats cerībām, ka pamatīga visa ķermeņa sasaldēšana apturēs sadalīšanās procesu. Valdība pat jau bija gatava Vācijā iepirkt nepieciešamo aparatūru, kad bioķīmiķis Boriss Zbarskis piedāvāja labāku risinājumu - līķa augstvērtīgu balzamēšanu. Tā ļautu izvairīties no ķermeņa bojājumiem, kas ir neizbēgami sasaldēšanas procesā, turklāt arī kaitētu vizuālajam iespaidam.
Tiesa, pašam Zbarskim nekādas pieredzes balzamēšanā nebija, toties viņš zināja anatomijas profesoru Vladimiru Vorobjovu, kurš Harkivas Universitātē bija veicis eksperimentus balzamēšanā un šo izmēģinājumu rezultātā pāris līķu izdevies saglabāt istabas temperatūrā jau 15 gadu. Sākumā gan Vorobjovs visiem spēkiem centās atkratīties no piedāvājuma iebalzamēt Ļeņinu. Viņš ne bez pamata baidījās, ka neveiksmes gadījumā varētu tikt pasludināts par tautas ienaidnieku un represēts. Pēc Ļeņina līķa apskates šī nevēlēšanās pieņēma kategorisku formu, jo profesors redzēja, ka nelaiķis izskatās ne pārāk labi un uz ādas parādījušies tumši plankumi. «Jūs esat traks! Ja gribat lauzt sev kaklu, varat to darīt, taču es atsakos piedalīties tik riskantā pasākumā,» Vorobjovs bija paziņojis Zbarskim.
Taču atkāpties bija grūti, jo procesā jau bija iesaistījies Ļeņina līķa saglabāšanas projekta kurators Fēlikss Dzeržinskis, viņš arī ilggadējais čekas priekšnieks, kura vārds vien spēja iedvest šausmas. Dzeržinskis uzaicināja Vorobjovu uz pārrunām, kuru gaitā centās noskaidrot, kādi ir varianti Iļjiča mirstīgo atlieku uzturēšanai vizuāli labā kārtībā. Risinājumi bija vairāki. Viens, kā jau teikts, paredzēja līķa sasaldēšanu, taču pastāvēja bažas, ka tas varētu kaitēt audiem. Vēl viens variants bija Ļeņina iebāšana tvertnē ar balzamējošu šķīdumu (tādā kā slēgtā spirta vannā), taču tas valdības vīriem nepatika estētisku apsvērumu dēļ. Turklāt nebija garantiju, ka laika gaitā šķīdumā esošais ķermenis nesāks mainīt krāsu. Teorētiski gan ar šo problēmu varēja cīnīties, izmantojot rozā stiklu, taču īsti labi neizskatītos arī tas.
Glicerīns asiņu vietā
Beigu beigās tomēr Dzeržinskis balzamēšanas darbus uzticēja Vorobjovam, kura metode paredzēja ķermeņa audu piesūcināšanu ar glicerīna, formalīna un spirta maisījumu. Vorobjovs, kuru kolēģi raksturoja kā «līķu konservācijas mākslinieku», darbu uzņēmās bez entuziasma, taču atteikties arī vairs nebija iespējams. Tā nu «līķu konservācijas mākslinieks» ķērās pie darba, apņemoties četru mēnešu laikā radīt augstvērtīgu un izturīgu Ļeņina mūmiju.
Iesākumam Vorobjovs detalizēti fiksēja līķa pašreizējo stāvokli un talkā uzaicināja rakstnieka Borisa Pasternaka brāli Aleksandru, kurš, būdams pēc izglītības arhitekts, bet pēc aicinājuma mākslinieks, ar akvareļkrāsām detalizēti attēloja Ļeņina ādas nokrāsas. Pēc tam sāka ādas attīrīšanu ar ūdeņraža pārskābi, bet audus pamazām piesūcināja ar balzamējošo šķīdumu, pirms tam ādā izdarot daudzus sīkus iegriezumus. Izpreparēja arī galvaskausu, tā iekšieni iztīrot un izurbjot caurumus, pa kuriem iepildīt šķīdumu. Veselu mēnesi vadoni vannoja dažādas koncentrācijas spirta vannās, bet pēc tam glicerīna rezervuārā.
Ļeņina smadzeņu izpētei tika izveidots īpašs zinātniskais institūts, kam vajadzēja rast atbildi uz jautājumu - ar ko tad izcilā ģēnija un domātāja smadzenes atšķiras no parastu cilvēku smadzenēm? Šim nolūkam smadzenes (vienu to daļu slimība bija pamatīgi bojājusi) sašķērēja plānos gabaliņos, ko pētīja mikroskopā, taču nekādus tālejošus secinājumus šie pētījumi tā arī neļāva izdarīt. Smadzeņu gabaliņi - kopskaitā apmēram divi tūkstoši - vēl tagad atrodas šajā institūtā.
Jūnijā ciemos pie balzamētājiem uzprasījās Dzeržinskis ar valdības komisiju, lai paraudzītos, ko tad viņi ir paveikuši. Speciālisti palūdza iedot vēl pāris dienu, kuru laikā eksperimentēja ar pagaidu mauzoleja apgaismojumu, lai panāktu maksimālu efektu. Pēc visa spriežot, tas tiešām izdevās, jo pat Ļeņina atraitne, ieraugot iebalzamēto vīru, apraudājās, bet brālis atzina, ka nelaiķis izskatoties pat labāk nekā uzreiz pēc nāves.
1924. gada augustā proletariāta vadonis atkal bija ierindā. Mauzoleja durvis bija atvērtas publikai, kas brauca no malu malām, lai pastāvētu rindā un paskatītos uz dižo revolucionāru un balzamēšanas šedevru. 1930. gadā koka mauzoleja vietā uzcēla granīta mauzoleju, kas ar visu nelaiķi atrodas Sarkanajā laukumā vēl šobaltdien. Padomju varas laikā uz tā atradās tribīne, no kuras komunistu vadoņi nolūkojās uz darbaļaužu demonstrācijām un karaspēka parādēm. Diezgan jau dīvaina tradīcija - pieņemt parādi, stāvot uz kapeņu jumta, kur tev zem kājām ir mironis... Zinātniskie institūti strādāja pie arvien jaunu Ļeņina stikla sarkofāgu izstrādes, jo pirmajos modeļos atspīdēja apmeklētāji, dažādus eksperimentus veica arī ar apgaismojumu, lai panāktu arvien labāku efektu. Vesela laboratorija nodarbojās tikai ar to, ka uzturēja kārtībā Ļeņinu un mauzoleju, pie kura visu laiku stāvēja godasardze.
1953. gadā Ļeņinam uzradās apakšīrnieks - Josifs Staļins. Ilgi gan «visu tautu tēvs» mauzolejā neuzturējās, jo 1961. gadā viņu apraka pie Kremļa sienas. Pēc PSRS sabrukuma laiku pa laikam Krievijā ir uzvirmojušas diskusijas par to, vai kristīgo tradīciju vārdā tomēr nevajadzētu Ļeņinu cilvēcīgi apbedīt, taču pagaidām nekur tālāk par runāšanu nav tikts. Jādomā, ka Putina valdīšanas laikā arī nekas šajā ziņā nemainīsies, jo atcerēsimies, ka tieši Ļeņins radīja valsti, kuras bojāeju tagadējais Krievijas vadonis nodēvēja par lielāko ģeopolitisko katastrofu.
Uz Tjumeņu un atpakaļ
Otrā pasaules kara laikā, kad Hitlers iebruka Padomju Savienībā, valdība pieņēma lēmumu par Ļeņina evakuāciju. Turklāt to izdarīja jau pavisam drīz pēc iebrukuma sākuma - 1941. gada 4. jūlijā. Par evakuācijas vietu tika izvēlēta Tjumeņa. Ceļojumam izgatavoja īpaši izturīgu koka zārku, ko konvoja pavadībā ar specvilcienu nogādāja Tjumeņā. Aizbraucot uz turieni, izrādījās, ka pilsētā nav nevienas tā īsti piemērotas ēkas Ļeņina izmitināšanai, tomēr beigu beigās tika izvēlēta vietējā lauksaimniecības tehnikuma ēka. Tās otrajā stāvā novietoja vannu ar balzamējošu šķīdumu, kurā iegremdēja Ļeņinu. Tā viņš Tjumeņā nogulēja līdz pat 1945. gada martam, kad lielā slepenībā tika aizvests atpakaļ uz Maskavu, bet 16. septembrī mauzoleju atkal atvēra apmeklētājiem.
Slavas dziesmas nelaiķim
Kaut gan pirmās Ļeņina personības kulta pazīmes parādījās vēl viņa dzīves laikā, pēc nāves vadoņa cildināšana pieņēma maniakālas apsēstības formas. Ļeņina atraitne Nadežda Krupskaja gan bija aicinājusi izvairīties no personības kulta radīšanas, taču neviens viņā neklausījās. Ļeņina tēls tika tiražēts plakātos un skulptūrās, viņa vārdā nosauca kuģus, ielas un pat pilsētas. Redzamākais piemērs bija Petrograda, ko pārdēvēja par Ļeņingradu, taču bija arī simtiem mazāku apdzīvoto vietu, ko nodēvēja Ļeņina vārdā. Vadoņa portrets rotāja naudaszīmes un ordeņus, tas atradās pie sienas valsts iestādēs un skolās. Kā izskatījās Ļeņins, to bērni zināja jau no mazotnes: gan no grāmatām, kas tiražēja pa daļai reālus, pa daļai izdomātus stāstus no vadoņa dzīves; gan arī no oktobrēnu (kurus mēdza dēvēt par Ļeņina mazbērniem), gan pionieru un komjauniešu (viņus gan nez kādēļ nesauca par Ļeņina bērniem) nozīmītēm, kas teju vai katram jaunietim bija pie krūts. Precīzs Ļeņina pieminekļu skaits, ko uzstādīja gandrīz katrā apdzīvotā vietā, kuras iedzīvotāju skaits pārsniedza tūkstoti, vēl šobaltdien nav zināms - tiek lēsts, ka visā PSRS to bija vairāk nekā 14 000.
Uzspļaut Ļeņinam
Lai gan jau no pirmās dienas mauzoleju un Ļeņinu ir rūpīgi apsargājuši, tomēr laiku pa laikam apmeklētāji mēģināja nodarīt pāri slavenajai mūmijai. Tā 1934. gadā kāds, bada nomocīts, zemnieks bija mēģinājis izšaut uz Ļeņina līķi ar pistoli, bet, kad tas neizdevās, nošāvās pats. Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados bija vairāki gadījumi, kad cilvēki sasituši sarkofāga stiklu, iemetot tam ar akmeni vai āmuru. Bijuši arī gadījumi, kad apmeklētāji uzspļauj sarkofāgam. 1967. gadā kāds Kauņas iedzīvotājs pie mauzoleja ieejas uzspridzināja pašdarinātu spridzekli - sprādzienā gāja bojā viņš pats un vēl daži cilvēki. Pēc šā incidenta sarkofāgu izgatavoja no ložu droša stikla. Gadu gaitā ir bijuši vēl pāris nesekmīgu spridzināšanas mēģinājumu, bet pērnā gada ziemā kāds vīrietis esot mēģinājis nozagt Ļeņina mūmiju.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita